Ceļa aicinājums

Tiklīdz gaisā ietrīsuļojas pirmās siltuma vēsmas cilvēkos mostas ilgas pēc jauniem apvāršņiem, jauniem piedzīvojumiem un jaunām zināšanām, gribas iepazīt jaunu ceļu vilinājumu. Šajā pavasarī Jelgavas 4. vidusskolas čaklie lasītāji padevās šim aicinājumam un devās ceļā uz Dubultiem, lai apciemotu un apskatītu Aspazijas māju un pasaku māju „Undīne”.  Aspazijas māja mūs sagaidīja -  krāšņa, uzposta, nospodrināta – tieši tāda, kādai pienākas būt latviešu  ievērojamās dzejnieces pēdējai dzīvesvietai.  Patiesu interesi skolēnos raisīja greznie priekšmeti, piemēram, sekretariāts,  kas kalpojuši pašai Aspazijai. Muzeja darbinieces bija parūpējušās par iespēju noklausīties tēlojumu par mazās Elzas pirmajiem pārdzīvojumiem, mācoties rakstīt. Arī mēs paši varējām iemēģināt roku, rakstot ar spalvaskātu un īstu tinti. Jāsaka, ka mums klājās grūti, spalvaskāts nemaz negribēja klausīt, labi, ka pie rokas bija salvetes, ar kurām varēja susināt daudzos tintes klekšus. Mums pilnīgi bija izprotamas Aspazijas bažas par to, ka viņa nekad neizdosies rakstīt glīti. Aspazijas mājā suminājām arī savus čaklos lasītājus ar nelielām balviņām, diplomiem un aicinājumu, lai viņiem nepazūd un neizplēn lasītprieks, jo arī Aspazija nebūtu kļuvusi par tik diženu rakstnieci un dzejnieci, ja nebūtu atklājusi lasītprieku. Apciemojuma noslēgumā nolikām sarkanus ziedus pie Aspazijas pieminekļa pateicībā par to, ka viņa rakstījusi un dāvājusi skaistus vārdus un darbus mūsu latviešu tautai.

Lai gan laiks mūs nemaz negribēja priecēt ar sauli un siltumu, tomēr nolēmām pastaigāties līdz jūrai, lai noķertu vienu sāļu buču uz vaiga. Jūras krastā visi mūsu čaklie lasītāji kā zvirbuļi saspurdza atrakcijās un viņus it nemaz netraucēja ne vējš, ne retās lietus lāses.

Starp kāpu priedēm mūs jau gaidīja  noslēpumainā pasaku māja „Undīne”. Tās saimnieki mūs sagaidīja ar karstu zāļu tēju un medu un ieveda mūs pasaulē, kur mājo gudrības par pļavu augiem, zināšanas par mūsu senču dzīvi un prieks par paša padarītu darbu.

Ceļš vienmēr ved mājup. Arī mēs mazliet saguruši, bet priecīgi devāmies uz savu mīļo Jelgavu, lai  iespējams nākošgad atkal iepazītu kādu citu brīnišķu Latvijas vietu!